Menstruācijas ir ikvienas auglīgā jeb fertīlā vecuma (no 15 gadiem līdz 49 gadiem 11 mēnešiem 30 dienām) sievietes dzīves ļoti būtiska sastāvdaļa, kas saistīta gan ar fizisko un emocionālo labsajūtu, gan ikdienas aktivitātēm un attiecībām. Menstruācijas ir viena no sievietes reproduktīvās sistēmas fizioloģiskajām funkcijām un objektīvs sievietes vispārējā veselības stāvokļa rādītājs. Lieliski, ja mēnešreižu cikls ir “kā pēc grāmatas” – regulārs, precīzs un bez dažādām novirzēm. Proti, par normu tiek uzskatīts regulārs cikls – dienu skaits no vienu mēnešreižu pirmās dienas līdz nākamo mēnešreižu sākumam, kas ilgst no 21 līdz 35 dienām (vidēji 28 dienas). Pāris dienu novirzes netiek uzskatītas par kādu veselības problēmas “signālu”, atslēgas vārds ir regularitāte. Atšķirties var arī menstruālās asiņošanas ilgums – par normu tiek uzskatītas 3 līdz 7 dienas.

Par neregulāru uzskata tādu ciklu, kas 1–3 gadus pēc mēnešreižu sākšanās ir garāks par 45 dienām vai īsāks par 21 dienu, bet 3 gadus pēc mēnešreižu sākšanās un vēlāk ir garāks par 35 dienām vai īsāks par 21 dienu.

Jā, dzīvē ne vienmēr viss notiek kā “pēc grāmatas” – ir iespējami vairāki dažādu faktoru izraisīti mēnešreižu cikla norises un regularitātes traucējumi. Novirzes var parādīties gan vienkāršāku iemeslu – stresa, saaukstēšanās, pārāk lielas fiziska slodzes, izsīkuma, ierobežojošu diētu lietošanas vai virssvara rezultātā utt., gan būt nopietnāku hormonālu izmaiņu un citu veselības (tajā skaitā ginekoloģisku) problēmu izraisītas. Jebkuru nepatīkamu vai bažas raisošu simptomu gadījumos, kas saistīti ar menstruālo ciklu un tā norisi, svarīgi nevilcinoties vērsties pie ginekologa.

Sāpīgas menstruācijas jeb dismenoreja

Dismenoreja ir visbiežākais menstruālā cikla traucējums – dažādas intensitātes, krampjveida menstruāciju sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, ko rada dzemdes kontrakcijas (saraušanās, savilkšanās) un kas var pāriet uz muguru un augšstilbiem. Šīs sāpes ir sastopamas pat līdz 75% gadījumu un gandrīz vienmēr iet roku rokā ar garastāvokļa maiņām, raudulīgumu, bezmiegu, depresiju, pastiprinātu ēstgribu, vēdera pūšanos (zarnu meteorismu), ķermeņa masas palielināšanos, tūsku u.c.. Ir pētījumi, kas liecina, ka sāpīgās menstruācijas pastiprinās un kļūst biežākas līdz ar sievietes hronoloģisko vecumu un seksuālā nobrieduma pakāpi.

Primārā dismenoreja ir tad, ja nav klīniski konstatēta mazā iegurņa orgānu patoloģija. Jaunām meitenēm / sievietēm primārā dismenoreja nereti ir saistīta ar psihosociāliem faktoriem: attiecību konfliktiem ģimenē, vecāku uzmanības trūkumu; pārmērīgu fizisku un psihisku slodzi, stresu utt.

Sekundāra dismenoreja ir saistīta ar mazā iegurņa patoloģiskām izmaiņām:

  • endometriozi (patoloģisku situāciju, kad endometrijam – dzemdes iekšējam gļotādas slānim – līdzīgi šūnas neveidojas tikai dzemdes dobumā, bet arī attīstās arī ārpus tā);
  • dzimumorgānu attīstības anomālijām un iekaisumu;
  • menstruālo asiņu atteces traucējumiem
  • dzimumorgānu jaunveidojumiem (olnīcu cistām, dzemdes miomām);
  • saaugumiem mazajā iegurnī.

Menstruāciju iztrūkums jeb amenoreja

Menstruāciju iztrūkums (parasti 3 ciklu “iztrūkuma” gadījumā) var būt gan dažādu fizioloģisku cēloņu izraisīts, proti, nesaistīts ar kādu slimību, gan arī patoloģisks – radies kādu ginekoloģisku vai citu veselības traucējumu rezultātā. Fizioloģiska amenoreja ir meitenēm, kas vēl nav sasniegušas dzimumbriedumu, topošajām māmiņām gaidību laikā (nav ovulāciju), jaunajām māmiņām (apmēram 50%) bērna zīdīšanas laikā, kā arī sievietēm menopauzes periodā, kad olnīcas beigušas savu aktivitāti.

Fizioloģiskajai amenorejai ir vairāki veidi: amenoreja līdz dzimumbrieduma laikam; grūtniecības amenoreja, kas saistīta ar ovulācijas trūkumu; laktācijas amenoreja, kas ir apmēram 50% sieviešu bērna zīdīšanas periodā; amenoreja menopauzes periodā sakarā ar olnīcu darbības izbeigšanos.

Patoloģiskā amenorejas cēloņi var būt akūtas vai hroniskas infekciju slimības, endokrīnās un sirds asinsvadu sistēmas slimības, neiropsihiski traucējumi un smagi psihoemocionāli stāvokļi, kā arī organisma vispārējs izsīkums pārslodzes, badošanās, nepilnvērtīga uztura un miega režīma rezultātā. Patoloģiska amenoreja var būt arī kavētas dzimumnobriešanas traucējumu rezultātā, un pēc dzemdes vai olnīcu izoperēšanas, kā arī pēc olnīcu apstarošanas. Šādos gadījumos izraisīt menstruācijas nav iespējams.

Pirmsmenstruālais sindroms

Daudzām sievietēm luteālās fāzes (menstruālā cikla pēdējā posma) beigās, ja nav notikusi apaugļošana, rodas premenstruālais sindroms – vienkārši saukts par PMS. No šī sindroma cieš aptuveni 20% sieviešu, un dažkārt visai smagi. PMS raksturo kā fiziski, tā emocionāli simptomi – tūskainība, ķermeņa masas palielināšanās, krūšu sāpīgums, libido kritums, apetītes izmaiņas, arī uzbudināmība, aizkaitināmība, dusmas, skumjas, raudulīgums u.c. Šīs PMS izpausmes katrai sievietei var būt atšķirīgas un individuālas, bet kopumā tās ietekmē ikviena sievietes garastāvokli, uzvedību, saskarsmi ar citiem cilvēkiem un fizisko pašsajūtu. Sākoties asiņošanai, simptomi parasti strauji mazinās, proti, sindroms beidzas.

Pastiprināta menstruāla-asiņošana jeb menorāģija

Noteicošais ir nevis mēnešreižu ilgums, bet kopējais asins zudums. Par pieļaujamo asins daudzumu vienā menstruācijā, ko sievietes organisms spēj kompensēt, uzskata 80 mililitrus. Pastiprinātu menstruāciju gadījumā asiņošana ir ilgāka par septiņām dienām un/vai asins zudums lielāks par šiem 80 ml. Precīzu asins zudumu menstruāciju laikā praktiski nav iespējams izmērīt, bet tiek uzskatīts, ka 5—6 izlietotas normāla izmēra higiēniskās paketes vai tamponi diennakts laikā liecina par normai atbilstošu asiņošanas apjomu.

Ir daudzi un dažādi pētījumi par dzemdes spēcīgas asiņošanas iemesliem, bet zināms, ka reproduktīvajā vecumā to pieredz 3—35 % sieviešu. Lielāka sastopamība ir vecumgrupā pēc mēnešreižu sākuma un periodā (perimenopauzē) pirms menopauzes iestāšanās.

Menorāģijai ir 2 veidi:

  1. liels asins zaudējums, menstruācijas ilgumam nemainoties;
  2. liels asins zaudējums sakarā ar ieilgušām menstruācijām.

Visbiežākie menorāģijas cēloņi:

  • dzimumorgānu iekaisums;
  • olnīcu darbības traucējumi;
  • jaunveidojumi dzemdes;
  • pastiprināts asiņu pieplūdums mazā iegurņa orgānos, ko izraisījušas sirds un asinsrites sistēmas, aknu un plaušu slimības.

Svarīgi apzināties, ka pastiprinātam asiņošanas apjomam jāpievērš uzmanība un jākonsultējas ar ginekologu.